Zilā grupa Hāpsalā un Lottes zemē!


Notice: Undefined index: category in /2/home/tda-ftp/coreFiles/modules/writings/views/writing.php on line 8

Zilās grupas brauciens uz Hāpsalu un Lotes zemi

2017.gada 30.jūlijs – 1.augusts.

 

Sestdiena: Izrādās, pasaulē ir kukaiņi, meitenes un zēni!

Sestdiena mūsu “zilajiem”, kā solīts, sākas ar telefonu atdošanu skolotājai Dacei un piesprādzēšanos ar drošības jostām katram savā sēdeklī. Tādēļ spēlīšu spēlēšana un klīšana pa autobusa salonu nebija programmā. Kā zināms, mūsu dancotāji ir labi trenēti un lokani, un tas noderīgs ne tikai dejojot Rausi vai Cūkas driķos, bet arī pārbaudot drošības jostu garumu un savu spēju piesprādzētam ielīst kaimiņa sēdeklī.  Troksnis līdz Igaunijas robežai sasniedzis kritisko līmeni (vismaz attiecībā pret pieaugušo cilvēku ausu kapacitāti), tādēļ – kāda laime, Aleksim (viesmāksliniekam no 5.grupas) ir līdzi multfilmas! Transilvānija un… autobusā iestājas klusums – daži pat labprātīgi pārvietojās uz priekšējiem sēdekļiem ar labāku redzamību.

Pirmā pietura – Igaunijas dzelzceļa muzejs Lavasārē. Kāpt, rāpties, līst un skriet! Un – puišu galvenais šībrīža atklājums – kukaiņi! Tomass G. kļūst par galveno kukaiņu vīru, kuram ne vienu reizi vien šī ceļojuma laikā izdodas “piejaucēt” kādu apbrīnas vērtu eksemplāru.

Meitenes (un arī daži jaunekļi) savukārt izmēģina savu špagata vērumuu, staigājot pa eksponētajām dažāda platuma sliedēm. Citējot Annu, “tas ir kā spēlītē, dažādi līmeņi” – sākot no visšaurākajām līdz Indijā izmantotajām platajām sliedēm (8.līmenis), uz kurām nostāvēt var tikai špagatā (Esterei tas izdevās!). Rinda pie šīs atrakcijas nezuda gandrīz stundu, pievilinot arī vairākus igauņu bērnus.

Mēs, mammas, no sirds priecājāmies par to, ka izbrauciens ar vilcieniņu ilgst tikai pusstundu – kukaiņu un rāpeklīgo vagonu iedvesmoti, jaunieši un jaunietes savu kinētisko enerģiju transformē skaņā un beigtu dunduru mešanā meiteņu virzienā.

Lavasārē arī pirmais no daudzajiem šī brauciena piknikiem – saklātas segas un salikti visi ēdieni (tiesa, vecāku līdziedotā dotā ēdiena daudzums pietiktu visu Sietiņa grupu pabarošanai…). Tie, kas dalījušies maltītē, pilnīgi noteikti daudz veiklāk sastāsies aplī un izveidos līnijas, tā vēsta sens dejotāju sakāmvārds.

Nākamā pieturvieta – Hāpsala, Ilonas Vīklandes - Astrīdas Lindgrēnas darbu ilustratores, Karlsona, Ronjas, brāļu Lauvassiržu otrās mammas - bērnības zeme. Izrādās, ne viens vien bērns šobrīd lasa vai tikko kā izlasījis kādu no Lindgrēnas grāmatām, tādēļ interese par zīmējumiem ir pārsteidzoši liela. Lasītājiem šoreiz lielāka priekšrocība nekā tiem, kas grāmatām metuši līkumu! Toties skaitīt sarkanos gailīšus Karlsona jumta istabiņā (pieci!),guļot uz vēdera, ieskatīties, ko dara Nilss Karlsons savā miniatūrajā istabiņā blakus gultas kājai (ēd pankūkas vai kanēļmaizītes?), veidot pašiem savus svilpītes un pamēģināt pastaigāt ar ķekatām, šķiet, ir aizraujoši ikvienam.

Un tad dienas pats gaidītākais brīdis – viesnīca! Ar ko es dzīvošu? Vai meitenēm nebūs jādzīvo kopā ar puikām? Un vai es varēšu būt kopā ar A (vai B vai C)? Un vai tur būs vanna un televizors? Cik tur būs zvaigznes? Un vai tā būs tāda pašapkalpošanās viesnīca? Skolotājas Daces nolasītais saraksts ir nepārsūdzams. Mūsu sienāži izklīst pa viesnīcas trīs stāviem un diviem spārniem.

Par ēšanu tik vienreiz, mammām par godu  – bērni ēda labi gan makaronus (gan ar Saukas cīsiņiem , gan salātos), gan putru (siltu un arī aukstu otrajās brokastīs), gan dārzeņus un augļus; paši mazgāja savus šķīvjus un karotes, paši laikā tika brokastīs un vakariņās; dežuranti palīdzēja gan olas salātiem griezt, gan traukus mazgāt, gan uzklāt piknika segas. Jā, ēdām ārā i no rīta, i vakarā.

Pēc vakariņām, cīnoties ar odiem, mūsējie piedzīvo pirmo Zelta sietiņa braucienu tradicionālo ikvakara sapulci - ar skaidru plānu rītdienai, atbildību pamosties un paņemt līdzi visas vajadzīgās lietas mēģinājumam.

Vakarā…  īsāk sakot - puiši bez kukaiņiem bija pamanījuši arī’meitenes (jo īpaši dažas) un otrādāk. Trafiks starp trešo (puišu) un otro (meiteņu) stāvu kā daždien pa Brīvības ielu. “Ņem pannu, ņem!” – vienas istabiņas meitenes ienesas pie otras istabiņas dāmām ar pannu rokās (kaut kā gadījās būt pa vidu). Vai ko ceps? Nē, sargāšot no tiem puišiem... vai drīzāk kacinās?

Bet pl.11 vakarā visi bija savās istabās, tīriem zobiem un nodušojušies un, kāds pārsteigums, sagatavotiem apģērbu maisiņiem nākamajam rītam.

Svētdiena: Kā pareizi izkārt deju tērpu?

Katrs rīts sākas ar mošanos. Uz nakti saņēmuši atpakaļ  savus telefonus modinātāju uzlikšanai, liela daļa dancotāju jau ir augšā pirms mammu klauvējiena. Dažs gan izskatās nakti pavadījis pļāpājot vai darot kaut ko citu, ne guļot... Vārdadienas gaviļnieks Valters saņem mammu īpašo muzikālo sveicienu – puisis gan sakaunējies tā, ka meklē tuvāko pagulti, kur paslēpties. Ak, tās mammas!  

Paēduši putru, jaunieši dodas uz mēģinājumu - iepazīt koncerta norises vietu. Tā kā līs, tā kā nelīs – vienu brīdi šķiet, ka tās trīs piles pārvērtīsies gāzmā, bet nekā, lietus paiet secen. Tā kā vēl ir gana agrs un mūzika nav uzstādīta, tad bērni izdejo i ačkupu, i pavasara dziesmiņu skolotājas Ievas un Daces balsu un plaukstas sitienu pavadījumā.

Pēc tam aši atpakaļ uz viesnīcu un gatavoties koncertam. 30 vairāk vai mazāk spurainas bizes sapītas, visi tērpi iznesti un skolotāja Dace sāk vienu no koncertbrauciena mācībstundām – katram pašam sistemātiski pārskatīt, vai visi tērpi, zeķes, sprādzes, apavi, kas vajadzīgi koncertam, līdzpaņemti. Pēc pāris satrauktiem skrējieniem uz istabiņām pēc aizmirstā dodamies koncertēt.

Nu Hāpsala saulaina un ļaužu pilna – bērnu svētki rit pilnā sparā. Sietiņieši, pārģērbušies blakus esošajā mākslas skolā, gatavi pirmajam koncertam. Publika mūsējos uzņem atsaucīgi, kaut pa vidu kāds vainags ne tur nolikts un kāds lakats ne tā apsiets.

Pēc koncerta jaunieši apgūst nākamo skolotājas Daces mācību – kā pareizi izkarināt tērpus uz krēsliem, lai pažūst, nesagumzās un var vilkt nākamajā koncertā.

Stundu bijuši brīvībā (tas ir, sadzērušies saldējuma kokteili, apēduši saldējumu, piedalījušies meistardarbnīcās, gandrīz nopirkuši pāris kaķēnu), bērni gatavi otrajam koncertam.  Pirms koncerta gan nopietnie mākslinieki pārtop dauzonīgos puiškānos un turpat, blakus skatuves vietai, izcīna īstas spilvenu kaujas (tie tur bija pieejami vairumā).

Otrais koncerts jau raitāks un organizētāks, publika vairāk un aktīvāka.

Pēc koncerta trešā mācībstunda – kā pareizi salikt drēbes atpakaļ tērpu maisos. Pat mums, mammām, ir daža lieta apdomājama. Piepūstiem vaigiem, nosvīdušu pieri, stenēdami un pūzdami, dažs mazliet mammu atbalstīts – bet visi, visi tiek galā un tērpu maisi salikti. Un šmaukties nevar – skolotāja Dace pārbauda katru maisu!

Nu pēcpusdienas izklaides labi nopelnītas. Sākam ar pastaigu pa Hāpsalu (vai zinājāt, ka skolotāja Dace ir brīnišķīgs un aizraujošs gids?), kurā satiekam lielu īstu, kustīgu dinozauru!  Tad  iepirkšanās veikalā (nekādu čipsu un kolu – tos drīkst pirkt tikai mammas,   par ko no Anniņas uzklausām kārtīgu lekciju par kolas kaitīgumu) un pamatīga izmērcēšanās un izdauzīšanās seklajā, bet ļoti siltajā jūrā. 

Pēc vakariņām un vakara sapulces, kā solīts – čipsu un kolas ballīte. Ticiet vai nē, pa visiem kopā tik pāris divlitru kolas pudeles izdzērās un dažas pakas čipsu izēdās. Mellenes ēda labāk.

Mēs, mammas, domājām, ka pēc nogurdinošās dienas mazie dancotāji ātri vien aizmigs. Kļūdījāmies...

Skaidru ziņu pieaugušajiem nav un droši vien viss tā arī paliks noslēpumā tīts, bet... klīda baumas par BALLĪTI, Paši Zināt Kurā meiteņu istabā, uz kuru aicināti ir vien daži.  Un vēl par ballīti vienā puišu istabiņā. Par to Neviens Neko Nezina, bet zina visi. Uztrauki arī ir visi – gan lūgtie, gan nelūgtie, gan, godīgi sakot, arī mammas. Neviens jau pie durvīm nedežūrēja, satiksme starp otro un trešo stāvu nebija pārāk intensīva, bet gumijlācīšu un cepumu smarža nodeva īpaši lielo saldumu koncentrāciju Tajā Meiteņu istabiņā. Gods kam gods, mammu kontrolapgaitas laikā meitenes jau nodarbojās ar grīdas mazgāšanu un naktstērpu vilkšanu un par (iespējams) notikušo ballīti liecināja vien daža tukša saldumu turza un viens sāpošs vēders...

Pirmdiena: Apsolītā zeme un desmit svecītes.

Pirmdienas rīts pienāk lietains.

Vienas istabiņas puiši izskatās galīgi miegaini. Izrādās, vakarā, no mūsu kontrolapgaitas klauvējiena sabijušies un savas fantāzijas uzkurināti, saspiedušies vienā gultā, pusi nakts ar pannu rokās sargājuši istabiņu no iedomātiem ļaundariem... Panna ir viens noderīgs rīks.

Arī šodienas jubilārs Ričards saņem mammu muzikālo sveicienu, par ko, protams, arī krietni jāpakautrējas un jālien aizdurvē.  Vēlāk, pēc brokastīm, Ričards tiek arī pie visas grupas apsveikuma dziesmas.

Kā jau parasti, izbraukšana ir mazliet stresaina –  kāds nav pārliecināts, vai kurpes paņēmis, kaut kur pazudušas divu numuriņu atslēgu kopijas, laiks negaida - bet tad tomēr drīz ceļā uz Lotes zemi ar klasisko bižu pīšanu, līgojoties autobusa ejās.

Daļa jauniešu izmanto laiku lietderīgi (gulēšanai) – labi, ka viņiem bizes nav jāpin.

Lotes zemē vispirms darbs, tad atpūta – saģērbušies un saposušies, zilā grupa nofotografējas ar kukaini Mārīti un dodas koncertēt. Žēl, ka apmeklētāju pusdienslaikā nav pārāk daudz, toties Lote ar saviem draugiem entuziastiski dejo līdzi, pa brīžam tā samulsinot mazos dejotājus.

Trešai koncerts – un bērni no mazajiem “es neatceros, kur noliku vainagu” ir pārvērtušies par māksliniekiem, kas paši zina, kas darāms, kurš tērps velkams un lakatiņš sienams. Mēs, mammas, jau jūtamies gluži brīvām rokām. Bērni, mazliet gan saguruši, tomēr cenšas (pirms tam skolotājas Daces uzmundrināti) un arī šeit godam nodejo savu programmu.

Pēc koncerta bērni vairs nav mudināmi paši salikt savas mantas – nu pieaugušo palīdzība vajadzīga vien uzstīvēt kādu spītīgu pakaramo vai pieturēt lielo tērpu maisu, lai to aizvērtu.

Beidzot ceļojuma saldais ēdiens – brīvās stundas Lotes zemē. Sadalījušies pa interešu un draugu grupām,  apēduši saldējumu, bērni dodas izpētē. Šļūkt pa reni un gleznot Zaķu mājā, iztrakoties Lotes mājā un padarboties izgudrotāju namiņā, pacelties pāris metru virs zemes asprātīgā gaisa balona grozā, “netīšām” tapt caurcaurēm slapjiem pie Lotes akas, paviesoties planetārijā, pacilāt hanteles un kārtīgi izspēlēties futbolu stadionā ar Lotes zemes iemītniekiem – kas nu kuram vairāk pie sirds, bet visiem tiešām godam nopelnīts!

Un vēl – katram bērnam dots uzdevums – autobusā ierasties ar zīmējumu vai aprakstu, kas nu katram paticis šajā braucienā. Lotes zeme, garšīga putra, mīļas mammas, jūra, iepirkšanās veikalā – viss piedzīvotais parādās bērnu darbiņos.

Dodoties uz autobusu, vēl pēdējais pārsteigums – kā uz burvju mājienu parādās liels kliņģeris ar 10 svecītēm, ko jubilāra Ričarda vecāki atveduši līdz pašai Lotes zemei. Tādu dzimšanas dienas ballīti ne katram sanāk piedzīvot....

Atpakaļceļš vienmēr ir īsāks nekā turpceļš – drīz jau autobuss pārbrauc Gaujas tiltu, lai ievestu pirmos ārākāpējus Ādažos. Un tad pēkšņi atskan Pavasara dziesmiņa – visi mazie dancotāji aizrautīgi dzied dziesmu par “vienā pusē cīrulis, otrā lakstīgala” – un tā līdz pat Ādažiem. Mēs, pieaugušie, pārsteigumā saskatāmies un, ko liegties, dziedam līdzi.

 

Kas tad galu galā notika šajā braucienā?

Katrs mūsu mazais dejotājs mazlietiņ pieauga. Kļuva par kapeiciņu varošāks, drošāks, patstāvīgāks. Kāds iemācījās pats bikses salocīt. Kāds ipalūgt palīdzību pastalu sasiet vai blūzi aizpogāt. Kāds noticēja, ka vainagi tiešām jāpiesprauž. Kāds pats saņēmās noskaidrot, kas jāvelk mugurā uz nākamo deju. Kāds iemācījās sadzīvot vienā istabiņā ar ne īsti draudzeni. Kāds iemācījās samierināties, ka trīs draudzenes divos krēslos nevar satilpt un kādam jāsēž vienam. Kāds pierada aizmigt pats. Kāds saprata, ka māk nomazgāt savu šķīvi. Kāds iemācījās iztikt bez telefona. Kāds pamanīja meitenes, kāds – kukaiņus. Kāds iemācījās ēst to, kas ir pieejams. Un vēl un vēl, un vēl.

Mūsu pavasara ziediņi, viņi arvien spītīgāk sprauc savus pumpurus ārā no zemes. Tūlīt paukšķēs un plīsīs, un plauks!

 

P.S.

Kā jau parasti, šādi apraksti top ar laika nobīdi. Ir jau atsākušies mēģinājumi un noticis pirmais rundes koncerts. Un to var teikt pavisam droši – šis brauciens ir krietni saliedējis “zilos”. Ne jau visi draudzējas ar visiem, bet viņi ir kopā dejā un smieklos, neviens nestāv maliņā vai atstumts. Un dažs pēc brauciena savu “vairs negribu dejot” ir pārvērtis “vispār jau ir forši”. Bija vērts, bija!

Seko mums Facebook:

“Zelta sietiņš” čivina:

Mūsu vasaras sapņa atkārtojums, koncerts "Dejā uz Latvijas simtgadi", jau pieskandina jaunās VEF Kultūras pils telp… https://t.co/K9DI3rWWHq

Esam atgriezušies mājās VEF Kultūras pilī! Tiekamies koncertā jau šodien 14:00! https://t.co/bmHUDZ1AKs

“Zelta Sietiņš” kontakti

+371 67553883
+371 29495751


zeltasietins@inbox.lv

Zemitāna laukums 10-5, Rīga, LV 1006, Latvija

VEF Kultūras pils, Ropažu iela 1, Rīga, LV 1039, Latvija